jautājumā tiek vaicāts, vai mēs esam apdrošināti pret kiberincidentiem

Kiberdrošības apdrošināšana nav maatregelen aizstājējs, bet gan atsevišķs jautājums

Kiberdrošības apdrošināšana ir neatkarīga no desmit pasākumiem saskaņā ar NIS2 21. panta 2. punktu un neatkarīga no ISO/IEC 27001 A pielikuma. Jautājums par to, vai tu esi apdrošināts pret kibernozariem, ir par finanšu segumu pēc notikuma, nevis par jūsu iepriekšējās drošības kvalitāti. Daži klients to uzdod kā atsevišķu jautājumu, citi to izmanto kā netiešu pārbaudi: apdrošinātājs parasti nepieņem polisi, ja nav minimālu pamata pasākumu, tāpēc "jā, apdrošināts" dažkārt tiek interpretēts kā netieša pierādījuma zināma nobrieduma par to. Tas ir pieņēmums no jautājuma uzdodošās puses, nevis norma no minētajiem avotiem.

Ja tev ir polis, tad atbildi "jā" var pamatot tiklīdz ir polis vai apdrošināšanas sertifikāts kā pierādījums. Ja tev nav polises, tad "nē" ir faktiskā pareizā atbilde — turpmāks jautājums par kompensējošiem pasākumiem parasti tiek uzdots atsevišķi, piemēram, par drošības incidentu risināšanas procedūru vai par dublējumiem un nāves gadījumu sniedzošiem pasākumiem. Ja tu šaubies, vai jautājums attiecas uz pašu polisi vai uz pamatā esošo segumu (piemēram, segums ransomware gadījumā pret uzņēmējdarbības pārtraukuma segumu), tad pēc burta izlasi jautājuma tekstu: "asigurēts pret kiberincidentiem" ir plašāks nekā "noslēgta kiberasigurācija", un ķēdes kartothēka jāsedz jautājumam uzdotā atbilde, nevis ar to saistītam jautājumam.

Ne viena no trim avotiem nepieprasa kiberasigurāciju

Ne NIS2 21. panta 2. punkts, ne ISO/IEC 27001 A pielikums, ne Kiberdrošības likums neminē asigurācijas pienākumu. Desmit NIS2 pasākumi attiecas uz riska pārvaldību, incidentu apstrādi, uzņēmējdarbības nepārtrauktību un tamlīdzīgi — asigurācija tur neparādās. A pielikumā arī nav vadības pasākuma, kas konkrēti pieprasa asigurāciju. Klients, kas jautā par asigurāciju, to dara pēc savas iniciatīvas, neatkarīgi no šīs tiesību akta; atbilde tāpēc paliek faktisks jā/nē jautājums ar polisi kā pierādījumu, nevis atbilstības jautājums ar likumīgu minimumu.