jaunais apdrošinātājs jautā par kaitējuma vēsturi no pēdējiem gadiem, ko jāaizpilda

Kaitējuma vēsture ir daļa no riska novērtēšanas

Kaitējuma vēsturi ziņo tāpēc, ka apdrošinātājs, pamatojoties uz to, nosaka prēmiju un noteikumus, nevis tāpēc, ka ir atsevišķa ziņošanas pienākums likumā, kas to konkrēti noteiktu. Jautājums parādās gandrīz katrā komerciālās apdrošināšanas piedāvājuma pieprasījumā: atbildība, transports, kiberdrauds, ugunsgrēks. Apdrošinātājs vēlas zināt, cik daudz kaitējuma gadījumu ir bijis pēdējos gadus, kāds bija cēlonis un cik tika izmaksāts. Tā ir tā pati loģika kā pie jautājuma par finansiālo stāvokli—: apdrošinātājs salīdzina risku un prēmiju, un kaitējuma vēsture tam ir tiešs rādītājs.

Praksē jautājums vērsās uz pārskatu katram polises gadam: kaitējuma gadījumu skaits, kaitējuma apmērs eiro, un bieži vien paskaidrojums par kaitējumu, kas pārsniedz robežsummu. Pierādījuma dokuments tam ir parasti iepriekšējā apdrošinātāja kaitējuma izraksts, saukts arī par "kaitējuma deklarāciju" vai "bez-prasības deklarāciju". Ja tā nav, tad sava polises administrācija ar kaitējuma datumiem un izmaksāto summu ir alternatīva. Ja kaitējuma izraksts pilnībā trūkst, piemēram, tāpēc, ka iepriekšējais apdrošinātājs vairs neeksistē vai nereagē, tad "nav pieejams, paskaidrojums nosūtīts pa pastu" ir reāla atbilde — apdrošinātājs to praksē ir pieradis.

Kur tas nāk no: apdrošināšanas prakse, nevis likumiska ziņošanas pienākums

Nav neviena artikula citētajos avotos, kas regulētu kaitējuma ziņošanu jaunajam apdrošinātājam; tas izriet no veida, kā apdrošinātāji pieņem risku, nevis no Tirdzniecības reģistra likuma 2007, Wwft vai CSRD. Tomēr šis jautājums dažkārt skar tā paša lietas otru pusi: apdrošinātājs, kas vaicā par kaitējuma vēsturi, bieži vien tajā pašā jautājumu sarakstā vaicā arī par galabeneficiāru struktūru—, jo klientu izpēte un riska pieņemšana apvienojas vienā pieņemšanas procesā. Tā ir atsevišķa atbilde ar savu avotu un ir neatkarīga no pašas kaitējuma jautājuma.