apdrošinātājs vēlas zināt, kādi zaudējumi mana uzņēmumam bijuši agrāk, ko es norādu

Zaudējumu vēsture: skaits, cēlonis un summa uz katru polises gadu

Apdrošinātājs parasti vēlas trīs lietas par katru polises gadu: zaudējumu skaitu, cēloni (piemēram, ugunsgrēks, ūdensschāde, atbildība, kiberincidents) un izmaksāto summu vai zaudējumu rezervi. Dažreiz tiek arī jautāts par nepabeigtiem zaudējumiem, kas vēl nav nosegti, un par noraidītiem zaudējumiem. Aizpildiet to, kas norādīts zaudējumu vēstures pārskatā no pašreizējā vai iepriekšējā apdrošinātāja; tas parasti ir ticamākais avots, jo tas nāk tieši no puses, kas maksāja vai novērtēja zaudējumus. Ja šāds pārskats trūkst, alternatīva ir pašu zaudējumu reģistrs ar datumu, cēloni un uzskaiti — bet tas jābūt konsekvents ar to, kas grāmatvedības datos.

Ja jums nav dosijas vai pārskata ar vēsturiskajiem zaudējumu skaitļiem, neiemaksājiet aprēķinu. Apdrošinātājs to bieži pārbauda pret savu pieņemšanas politiku un pret to, ko ir pasludinājis iepriekšējais apdrošinātājs; aprēķinātā summa, kas atšķiras no šī avota, rada vairāk jautājumu nekā godīgs "vēl nav pieejams" ar solījumu to pēc tam iesniegtu. Šo tēmu bieži min vienā elpas vilkienā ar jautājumu par, uzņēmuma finanšu stāvoklijo zaudējumu vēsture un maksātspēja kopā nosaka riska profilu, ko apdrošinātājs izmanto prēmijai. Ja jūtīgas zaudējumu summas, pievērsiet uzmanību konfidencialitātes pogai, lai skaitlis būtu redzams tikai tam, kurš faktiski novērtē jautājumisko.

Kāpēc bankas un apdrošinātāji šeit pieprasa atšķirīgi

Zaudējumu vēsture nav noteikta likumā, piemēram, Komercreģistra likumā vai Eiro no monētas likumā — tā ir apdrošinātāja paša pieņemšanas kritērijs, pamatojoties uz tā riska modeli. Tas izskaidro, kāpēc formāts atšķiras atkarībā no apdrošinātāja: viens pieprasa par katru zaudējumu cēloni, otrs par katru polises gadu, bet trešais tikai par kopējo summu virs sliekšņa. Tas atbilst plašākam modelim, kurā banka uzdod citus jautājumus nekā apdrošinātājs par vienu un to pašu tēmu: bankas pārbauda ņemšanas risku un kredītrisku, apdrošinātāji pārbauda apdrošināmību un prēmiju, un katrs nolūkā izmanto savu formātu bez likuma pamatstruktūras.