banka jautā par valstīm, ar kurām mēs veicam darījumus, kāds ir risks bankām

Valstu risks ir daļa no klienta izpētes, nevis atsevišķa sankciju politika

Banka jautā par tirdzniecības valstīm, jo tas ir obligāta daļa no klienta izpētes saskaņā ar Likumu par naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanu (LNATFN). Valstis tiek klasificētas pēc riska: valstis ar vāju tiesību aktu pieņemšanu pret naudas atmazgāšanu, valstis ar palielinātu korupciju un valstis, kas atrodas sankciju vai embargo sarakstā, tiek svērtākas. Bankai nav rūpes par taviem tirdzniecības partneriem atsevišķi, bet par vispārēju ainu: jo lielāks augsta riska valstu īpatsvars tavā apgrozījumā, jo sīkāka klienta izpēte, ko banka jāveic — iespējams, ar papildu jautājumiem par līdzekļu avotiem vai pretējām pusēm.

Tas ir cieši saistīts ar jautājumu par sankciju sarakstiem, ko bieži atrodinsi vienā un tajā pašā anketā: skatīt uzņēmums vai kāds no tā vadītājiem ir sankciju sarakstā. Abi jautājumi kalpo vienam mērķim — bankai jāspēj pierādīt, ka viņa zina, ar kuru un kur viņa nodarbojas, arī klienta izpētes ietvaros, ko banka parasti veic biznesa attiecību sākumā. Ja tev nav gatavs tirdzniecības valstu saraksts, atbildi bieži var izsecināt no tavu rēķinu administrācijas vai muitas datiem; ja šī dokumentācija trūkst, ir gudrāk to norādīt, nevis pieņemt minējumu kā stingru apstiprinājumu.

Kur tas izriet: klientu pārbaude saskaņā ar Wwft

Pienākums veikt klienta izpēti, tostarp valstu riska novērtēšanu, izriet no Likuma par naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanu. Šis likums bankas saista ar uz riskiem balstītu pieeju: jo lielāks klienta vai darījuma risks, jo rūpīgāka pārbaude jāveic. Valstis, kuras starptautiskas organizācijas klasificē kā augsta riska valstis, tiek ņemtas vērā kā riska faktors. Tas ir neatkarīgs no jautājuma par vermoguma avotu, ko atsevišķi vari atrast kāds ir uzņēmuma mantas izcelsme — abi jautājumi veido vienu un to pašu riska profilu, bet ir atšķirīgas dosseja daļas, ko bankai jāsastāda.